Kas ir cista?
Olnīcu cista ir veidojums ar šķidru saturu, tāds kā burbulis, kurā iekšā ir “ūdens”. Ir divu veidu cistas – funkcionālās un īstās.
Tās sāk veidoties hormonu darbības traucējumu dēļ.
Menstruāciju sākuma diena ir jauna cikla sākumpunkts. Šajā laikā olnīcā veidojas folikuls, kas cikla vidū pārsprāgst, atbrīvojot nobriedušu olšūnu. Notiek ovulācija. Gadījumā, ja folikuls nepārsprāgst vai pat turpina augt, veidojas viens no funkcionālo cistu veidiem – folikulārā.
Parasti pārplīsušā folikula vietā veidojas dzeltenais ķermenis (no latīņu valodas – “corpus luteum”). Tā uzdevums ir ražot progesteronu, kas būs īpaši nepieciešams, ja olšūnu apaugļos spermatozoīds un iestāsies grūtniecība. Ja tas nenotiek, tad dzeltenais ķermenis pakāpeniski izzūd. Ja dzeltenais ķermenis neizzūd un pat turpina augt, uzkrājot šķidrumu, tad veidojas funkcionālā – luteālā cista (nosaukums nāk no cikla fāzes, kad cista izveidojas).
Komplicēti funkcionālo cistu gadījumi veidojas tad, kad asinsvadu plīsumu dēļ tajās uzkrājas asinis. Šādas cistas sauc par hemorāģiskajām.
Pie īstajām cistām tiek pieskaitītas teratomas, cistadenomas un endometriomas. Šo trīs veidu cistu rašanās iemesli vēl aizvien nav līdz galam skaidri – liela nozīme ir ģenētikai.
Teratoma ir iedzimts labdabīgs audzējs, bet tas aug un attīstās ļoti lēni. Interesanti, ka tā iekšienē ir tā sauktie nediferencētie ķermeņa audi – mati, tauki, zobi, utt.
Cistadenomas ir līdzīgas funkcionālajām cistām – to iekšienē ir šķidrums vai gļotas. Šādu cistu gadījumā jābūt ļoti uzmanīgiem, jo cistadenomas bieži vien sasniedz lielus izmērus un tām ir palielināts onkoloģiskais risks.
Visnepatīkamākais cistu veids ir endometriomas. Tās ir saistītas ar endometriozi – situāciju, kad viens no dzemdes slāņiem (ārējais, dzemdes dobuma oderējums) kaut kāda iemesla dēļ iziet ārpus dzemdes dobuma un nonāk citā vietā, piemēram, olvados, vai, endometriomas gadījumā – olnīcā.
Neatkarīgi no to atrašanās vietas, dzemdes audi saglabā savas īpašības – piemēram, tie asiņo reizi mēnesī, kad notiek menstruācija. Bet, tā kā olnīcas tam ir nepiemērotas vietas, tajās veidojas hronisks iekaisums.
Tas savukārt izraisa saaugumu veidošanos – tie ir īpaši saistaudu “pavedieni”, kas “salīmē” olnīcas ar apkārtējiem audiem un izraisa nepatīkamu simptomu parādīšanos.
Kādi var būt simptomi?
Galvenokārt cistu simptomi nav atkarīgi no to veidu, bet gan no to izmēra. Tādi nelieli veidojumi (2-4 cm), kā funkcionālās cistas, teratomas vai cistadenomas var simptomus arī neizraisīt.
Ja cista turpina augt, tad tā var kļūt par iemeslu:
- Velkošām sāpēm, smaguma sajūtai vēdera lejasdaļā;
- Sāpēm dzimumakta laikā;
- Novēlotām menstruācijām.
Endometriomas gadījumā viens no papildu simptomiem ir neauglība hroniska iekaisuma dēļ un saaugumi, kas saistīti ar šāda veida cistām. Un tieši šajā gadījumā visbiežāk jūtamas netipiski stipras sāpes pirms menstruācijām un to laikā.
Visbiežākās komplikācijas ir cistu plīsumi. Visbiežāk tas notiek funkcionālo hemorāģisko cistu gadījumā menstruālā cikla vidū, parasti pēc fiziskas slodzes vai seksuāla kontakta.
Nelielas cistas pārplīst reti, un pat tad, ja notiek plīsumi, papildu pasākumus veikt nav nepieciešams. Arī lielas cistas var būt iemesls ļoti nepatīkamiem simptomiem, tāpēc, ja paciente jūt asas sāpes vienā vēdera pusē, steidzami jākonsultējas ar ārstu.
Vēl viena iespējamā komplikācija – cistas smaguma dēļ olnīca var savērpties. Tiek bloķēta asins piegāde, olnīcas var iekaist, audi sākt atmirt un izraisīt ļoti smagas un asas sāpes, nelabumu, vemšanu un paātrinātu pulsu. Tās ir akūtas situācijas, kuru gadījumā nepieciešama tūlītēja operācija.
Kā diagnosticēt cistu?
Tā kā cistas visbiežāk ir mazas un neraisa nekādas sūdzības, ir ļoti svarīgi doties pie ginekologa uz pārbaudi un veikt profilaktisku ultrasonogrāfiju.
USG ir galvenā diagnostikas metode. Tieši tā palīdz noteikt cistas lielumu un veidu, un palīdz plānot turpmāku darbības taktiku.
Ja cista ultrasonogrāfijā izskatās “aizdomīga”, tad tiek nozīmēts papildu asins tests tā sauktajiem vēža marķieriem - CA-125, HE-4, CEA. Ir svarīgi izvērtēt vairākus marķierus uzreiz, jo, piemēram, CA-125 var sniegt kļūdaini pozitīvu rezultātu – piemēram, gadījumā, ja paciente saskārusies ar endometriozi, miomu, aknu slimībām, un tamlīdzīgi.
Ja ir aizdomas par vēzi, var būt nepieciešama datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse, lai pārbaudītu tuvumā esošos orgānus un limfmezglus.
Kā ārstēt cistas?
Šeit galvenais ir noteikt, kādos gadījumos to ir vērts darīt. Ja tā ir maza un pavisam noteikti labdabīga cista (līdz 4 cm), kas neizraisa nekādus simptomus, tad labāk izvēlēties novērošanas taktiku. Piemēram, funkcionālās folikulārās cistas parasti izzūd pašas par sevi 3-6 mēnešu laikā. Teratomas, endometriomas un cistadenomas, ja tās ir mazas, arī labāk neaiztikt – ķirurģiska iejaukšanās ir papildu trauma olnīcām.
Ja cista neizzūd pati par sevi, tad ir iespējams mēģināt šo procesu paātrināt ar hormonālās kontracepcijas palīdzību – izrakstīt preparātus uz trīs mēnešiem, lai uz laiku “izslēgtu” olnīcas no hormonālās sistēmas un ļautu cistai izzust. Šādu variantu ārsts var izvēlēties gadījumā, ja cista ir atkarīga no hormoniem, tas ir, folikulāro un luteālo cistu gadījumā. Hormonālo kontracepciju var kombinēt ar pretsāpju medikamentiem, lai mazinātu simptomus.
Gadījumā, ja cista ir liela un izraisa sūdzības, vai arī ir aizdomas par ļaundabīgu audzēju, protams, ir jārīkojas. Un vienīgā iespēja ir operācija. Šīs metodes galvenais mērķis ir izņemt cistu, pēc iespējas mazāk traumējot olnīcu. 95% gadījumu tiek veikta laparaskopija, kuras laikā pacientam tiek sniegta anestēzija un tiek veikti 3-4 mazi (ne vairāk kā viena centimetra diametrā) iegriezumi vēdera priekšējā sienā. Caur šiem iegriezumiem vēdera dobumā tiek ievadīta kamera un instrumenti. Pēc šādas operācijas paciente stacionārā atrodas 2-3 dienas.
Pats galvenais: ja ir kādas sūdzības vai jūtams diskomforts, nekavējoties jākonsultējas ar ārstu, kurš savlaicīgi palīdzēs diagnosticēt cistu un atbrīvoties no tās.
